Andrejam Jurjānam, latviešu klasiskās mūzikas pamatlicējam, komponistam un folkloristam 165

     Jurjānu tēvs Andrievs bija zemkopis, audējs, māte Annuža – tautasdziesmu zinātāja. Arī trīs A.Jurjāna brāļi darbojās profesionālajā mūzikā un bija “Brāļu Jurjānu mežragu kvarteta” dalībnieki – Pēteris, Juris un Pāvuls. 
​    ​A.Jurjāns skolas gaitas uzsācis Ērgļu, tad Vecpiebalgas draudzes skolā. Klavierspēli apguva pie Pētera Šancberģa. Bijis pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku kopkora dalībnieks. Pabeidza Katrīnas apriņķa skolu Rīgā. Mācījās mūziku pie Alberta Bernta. 1875.gadā A.Jurjāns iestājās Pēterburgas konservatorijā, kur absolvēja Luija Homiliusa ērģeļspēles klasi, Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas klasi un Frīdriha Homiliusa mežraga spēles klasi. Saņēma trešo brīvmākslinieka diplomu. Komponēja pirmās solo un kora dziesmas, simfonijas pirmo daļu un “Latvju vispārējo dziesmu svētku maršu”, tas iezīmēja latviešu nacionālās simfoniskās mūzikas sākumu.
    No 1882.gada līdz Latvijas valsts dibināšanai A.Jurjāns strādāja Harkovā – pasniedza mūzikas teoriju, mežraga spēli, koru diriģēšanu Ķeizariskās mūzikas biedrības mūzikas skolā. Piedalījās ērģeļu un arī citos koncertos. 1899.gadā nodibināja un vadīja Harkovas Latviešu palīdzības biedrības kori. Publicēja savus darbus periodikā.
    Iesaistījās mūzikas folkloras vākšanā, pats piedalījās ekspedīcijās. A.Jurjāns uzsāka cīņu par latviešu tautas dziesmas ieviešanu profesionālajā mūzikā. Viņa izcilākie skaņdarbi “Latvju dejas”, kantāte “Līgojiet, līksmojiet” un citas, cieši saauguši ar tautas mūziku. Latviešu tautas dziesmas vijas cauri gandrīz visiem A.Jurjāna darbiem. Vēl dziļāku ieskatu tautas mūzikas dzīlēs А.Jurjānam paver viņa lielais zinātnieka darbs. Viņa “Latvju tautas mūzikas materiāli” ir tautas dziesmu pirmais lielais publicējums un pētījums, kam tālejoša nozīme līdz pat mūsdienām.
    Tautasdziesmu apdarēs, sevišķi koriem attīstījis nacionālo stilu. To vidū “Pūt, vējiņi”, “Kur tu skriesi, vanadziņi”, “Aiz upītes es uzaugu”, “Aiz azara augsti kolni” u.c.
    Organizēja simfoniskos koncertus Latvijā (Rīgā), ērģeļu un mežraga koncertus lauku baznīcās. Aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijā, sastādīja un rediģēja tās izdotos desmit latviešu kordziesmu krājumus, bija III, IV un V Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents.
    Radījis ievērojamākās kompozīcijas: pirmo instrumentālā koncerta paraugu latviešu mūzikā Concerto elegiaco čellam un orķestrim. Piecu vokālsimfonisko darbu vidū koru repertuārā ir kantāte “Tēvijai”. No kora oriģināldziesmām populārākās ir “Nevis slinkojot un pūstot”, “Uz augšu” un “Lūk, roze zied”.
    A.Jurjāna reālistisko mūziku turpināja latviešu klasiskās mākslas pārstāvju paaudze, sākot ar Jāzepu Vītolu, beidzot ar Emīlu Melngaili un Alfredu Kalniņu.
    Dzirdes pasliktināšanās dēļ pedagoga darbs bija jāatstāj un viņš atgriezās Latvijā 1920.gadā. Andrejs Jurjāns nomira 1922.gada 28.septembrī, viņu apglabāja Rīgā, Meža kapos.
    1928.gadā Latvijas Konservatorija ievēlēja A.Jurjānu par savu pirmo goda profesoru.